Dažādās valstīs klīst atšķirīgas leģendas, kas vēsta par Ziemassvētku vecīša izcelsmi.
Tuvojas Ziemassvētki, ko cilvēce svin vairākas tūkstošgades. Viena no šo svētku tradīcijām ir Ziemassvētku vecīša sagaidīšana. Dažādos laikos un valstīs tas noticis dažādi. Katrā zemē viņam ir savs vārds un īpaši gatavošanās pasākumi. Taču vienalga, kur viņš ierodas, visi viņu atpazīst. Kad un kā radies Ziemassvētku vecītis, par to klīst atšķirīgas leģendas. Laika gaitā mainījies arī viņa ārējais izskats un tērps. Par Ziemassvētku vecīša prototipu tiek uzskatīts Svētais Nikolass (Krievijā – Nikolajs) jeb Mirras bīskaps. Viņš piedzima vairāk nekā pirms 1700 gadiem turīgā ģimenē kā vienīgais bērns un jau 17 gadu vecumā tika iesvētīts mūka kārtā. Viduslaikos klīda daudz nostāstu par Nikolasa labajiem darbiem, viņu uzskatīja gan par bērnu, gan par jūrnieku aizstāvi. Slavenākais ir stāsts par palīdzību trim nabadzīgām māsām, kurām nebija pūra naudas. Kādu nakti Svētais Nikolass devās uz viņu māju un atstāja uz palodzes zelta monētas – pūra naudu divām māsām. Nākamajā naktī, kad viņš ieradās, lai noliktu naudu arī trešajai māsai, logs bija ciet. Tad bīskaps uzkāpa uz jumta un zelta monētas iebēra pavardā caur skursteni. Dažādās valstīs Svētā Nikolasa izskatu aprakstīja dažādi. Visbiežāk viņš raksturots kā pavecāks vīrs, tērpies garā, sarkanā mētelī, kā jau bīskapam pieklājas. Anglijā runāja, ka bīskaps, ģērbies garā, pelēkā mētelī, Ziemassvētku vakarā ierodas jāšus uz ēzelīša un dāvanas atstāj zeķēs, kas sakārtas ap pavarda vai kamīna dzegu. Gan Anglijā, gan Francijā viņu sauc par Ziemassvētku tēvu (Christmas Father un Per Noel). Mūsdienās tik pazīstamais vārds Santa Klauss (Santa Claus) radies, pārveidojot holandiešu Sint(e) Klaas, kad ASV Ņujorkā (tolaik Jaunajā Amsterdamā) uz dzīvi apmetās liels skaits holandiešu ieceļotāju. Amerikā uzskata, ka Santa Klauss dzīvo Ziemeļeiropā, savukārt eiropieši domā, ka viņš ierodas no Lapzemes. Turklāt gatavot dāvanas bērniem Santa Klausam palīdz rūķīši jeb elfi. Lai paspētu Ziemassvētku naktī katram bērnam atstāt dāvaniņu vai nu pie gultas, vai zem izpušķotās eglītes, vai arī zeķītē, neiztikt bez īpaša pārvietošanās līdzekļa. Tas ir ziemeļbriedis Rūdolfs, kas prot ne tikai lidot, bet arī runāt cilvēku valodā. Mūsdienās Ziemassvētku vecīti jeb Santa Klausu iztēlojamies kā omulīgu, vecu vīru sārtiem vaigiem, glītu, baltu bārdu, koši sarkanā mētelī ar baltām uzšuvēm. 1931. gada amerikāņu mākslinieks Heddons Sandbloms radīja pazīstamo Ziemassvētku vecīša tēlu «Coca – Cola» kompānijas Ziemassvētku reklāmām. Ziemassvētku vecīša prototips bija H.Sandbloma draugs, pensionēts pārdevējs. Pēc mākslinieka domām, viņam piemita visas vecītim raksturīgās iezīmes – laipns vīrs, līdzīgs vectēvam, ar tīkamu smaidu. Kad draugs nomira, mākslinieks par prototipu sāka izmantot pats sevi, jo izskatījās tik līdzīgs savam radītajam tēlam. No 1931. līdz 1964. gadam H.Sandbloms radīja vairāk nekā 40 Ziemassvētku vecīša zīmējumu. Viņš sasniedza iecerēto – cilvēki sāka sajust Ziemassvētku vecīti kā personību – jautru un vienmēr draisku. Viņam nav nekas pretī pārmeklēt ledusskapi, izdzert pienu, izēst cepumus un, protams, nobaudīt kokakolu, lai uzmundrinātos paredzamajai garajai ziemas naktij. Bērni mēdz jautāt, vai Ziemassvētku vecītis ir nemirstīgs. Visbiežāk mēs atbildam – jā! Taču patiesībā, kā jau ar jebkuru brīnumu mēdz notikt, arī šis var pazust, ja tam netic. Brīdī, kad uz pasaules vairs nebūs neviena, kas tic Ziemassvētku vecīša esamībai, viņš pazudīs. Viss, kas mums jādara, lai tas nenotiktu, – jātic brīnumiem, jāļauj tiem notikt un varbūt arī pašiem jādara kāds brīnums. Tāds pavisam mazs.